Unikālās un nostāstiem apvītās Kaltenes akmens kalvas Kurzemes jūrmalā
Kalvu veidošanās
Senās Litorīnas jūras krasta posmā no Kaltenes līdz Rojai, ko mūsdienās klāj meži, aptuveni pusotra kilometra attālumā no jūrmalas, zemes virspusē redzami īpatnēji akmeņu vaļņi. Šie laukakmeņu krāvumi, kas tiek saukti par kalvām, ir veidojušies apmēram pirms 10 tūkstošiem gadu, atkāpjoties senajam Baltijas ledus ezeram. Proti, sakopojumu veidošanās notikusi, kad, ledum atkāpjoties, tā malas joslu sāka apskalot Baltijas ledus ezera ūdeņi. Šis ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis 579 hektāru platībā ir unikāls, jo līdzīga tipa veidojumi Latvijas piekrastē nav sastopami.
Teritorijā atrodas vairāki līdz pat vienu kilometru gari, 10–100 metrus plati un līdz sešus metrus augsti akmeņu vaļņi. Krāvumos akmeņi atrodas cits citam virsū, savukārt telpu starp tiem aizpilda oļi, grants, smilts; dažviet šī telpa palikusi tukša. Kaltenes kalvas ietilpst Latvijas Valsts mežu apsaimniekotajā teritorijā. Dabas piemineklī ierīkota dabas taka, un apmeklētāji var izvēlēties īsāku vai garāku pastaigas maršrutu: īsākais takas loks ir nepilnu kilometru, bet otrs – pusotru kilometru garš.
Velna kalva
No kalvām pati lielākā ir Velna kalva, kas vēl relatīvi nesen bijis unikāls un iespaidīgs krāvums, kas sniedzies līdz koku galotnēm (absolūtais augstums vjl. – 20 metri). Tajā bijis daudz savdabīgas formas akmeņu, piemēram, daudzi lodveida, kā arī šķīvja formā. PSRS laikā šī kalva tika gandrīz pilnībā iznīcināta, pārstrādājot akmeņus šķembās ceļu būves vajadzībām.
Līdz mūsdienām palikusi vien samērā neliela kalvas apakšējā daļa, kuras garums ir ap 300 metriem, bet augstums no pusotra līdz divarpus metriem. Apkārtnē atrodama ir ne tikai Velna kalva, bet arī Kārduškalva jeb Kārdūžkalva, Pūņu kalva, Krapsiņkalva un citas mazākas kalvas. Ir izteikti pieļāvumi, ka senatnē krāvumi varēja būt svētvietas, jo par tām saglabājušās daudz teikas un nostāsti.
Nostāstiem apvītie akmeņu krāvumi
Lielākā no šīs grupas kalvām tikusi saukta par Dāriķkalvu (Toriķ), arī par Velna laivu. Latviešu svētvietu un seno zināšanu pētnieks Ivars Vīks bija pārliecināts, ka šī vieta saistīta ar Tora vārdu, kurš skandināvu mitoloģijā bijis pērkona un debesu, kā arī dabas dievība; sarkans vīrs ar garu bārdu.
Senāk, ja pa Dāriķkalvas akmeni uzsists ar citu akmeni, atskanējusi dobja skaņa, it kā tiktu dauzītas milzu bungas. Ir nostāsts, ka kalvas vidū atradies akas veida dobums: ja tajā iemests akmens, atsitiena skaņa bijusi dzirdama tikai pēc kāda brīža, it kā tas būtu kritis ļoti dziļi. Dažkārt dienas laikā te esot rādījies mazs, sarkans vīriņš, tāpēc vietējie iedzīvotāji šeit uzturējušies nelabprāt.
Kāda teika par vienu no Kaltenes mīklainajiem akmeņu krāvumiem vēsta šādi: "Vells gribēja tikt uz Sāmsalu. Viņš nolēma piebērt jūru ar akmeņiem. Viņš nesa lielu maisu ar akmeņiem, lai uztaisītu ceļu pāri jūrai uz Sāmsalu. Maiss bija ļoti smags un šajā vietā tas pārplīsa un akmeņi izbira skrējiena virzienā (no Dienvidaustrumiem uz Ziemeļrietumiem). Un tā vēl šodien nav ceļa uz Sāmasalu, un Vells uz Sāmsalu arī netiek.
Uz sarakstu
