Smiltenes tehnikuma čaklākās rūķītes
Ziemassvētku laikā daudz runājam par gaismas uzvaru pār tumsu, biežāk nekā citkārt izsakām viens otram laba vēlējumus. Taču – kas ir tas, kas palīdz labajam uzvarēt, un kuras dāvanas šajā dzīvē sagādā vislielāko un ilgstošāko gandarījumu? Jautājām Smiltenes tehnikuma audzēknēm Baibai Brokai, Everitai Krustānei un Renātei Strelevicai – jaunietēm, kuras šos Ziemassvētkus sagaidījušas ar visaugstākajām vidējām atzīmēm skolā.
Viesnīcu pakalpojumu 2. kursa audzēknes Baibas Brokas spēka avots ir ģimene. Arī Ziemassvētkus viņa noteikti sagaidīs kopā ar saviem mīļajiem – mammu, tēti un mazo māsiņu. Bērnībā Baibai Ziemassvētki visvairāk asociējušies ar piparkūku cepšanu un kārumiem, tagad daudz svarīgāka šķiet iespēja uz brīdi apstāties un pavadīt laiku kopā ar savējiem. Ziemassvētku rītā Broku ģimenē rūķīši parasti zem eglītes nolikuši dāvanas, kuras tad arī ar lielu prieku tiek vērtas vaļā. "Mūsu ģimenē vienmēr svarīgākās bijušas tās pozitīvās emocijas, kuras gūstam, pavadot laiku kopā, tāpēc ar ļoti dārgām dāvanām neaizraujamies. Pirmsvētku iepirkšanās drudzis mūs neskar," atzīst Baiba. Taču ir kāda dāvana, ko viņa ļoti gribētu uzdāvināt saviem vecākiem tad, kad sāks pelnīt pati. "Esmu devusi tētim solījumu viņus kopā ar mammu aizvest uz bijušajām dienesta vietām Vācijā. Vecāki manā dzīvē ir paši svarīgākie cilvēki– brīžos, kad klājas grūti, varu vienmēr vērsties pie viņiem, jo zinu, ka mamma un tētis izdarīs visu iespējamo, lai uzmundrinātu un palīdzētu. Viņi nekad nav mani nosodījuši, ja kaut kas nogājis greizi. Mamma tikai nosmejas: "Tev vēl pavasaris galvā!" Apziņa, ka neveiksme vēl nav pasaules gals, dod spēku turpināt cīnīties tālāk.
Šobrīd pasaulē ir daudz tumsas un visvairāk to veicinājusi cilvēku nejaukā attieksme vienam pret otru. Vajag vairāk smaidīt, priecāties par to labo, kas katram no mums dots, un tad arī ikdienā ienāks gaišākas un košākas krāsas," uzskata jauniete. "Taču lielākās pārmaiņas visgudrāk sākt ar sevi. Grūtības tikai norūda raksturu un tām jāprot pacelties pāri." Ja gadās kas nelāgs, Baiba cenšas nezaudēt optimismu un paļaujas uz to, ka viss, kas notiek, ir uz labu. Katru jauno gadu viņa sāk ar kādu apņemšanos, ko pieraksta uz lapiņas un paslēpj grāmatā. Jaunietes līdzšinējā pieredze vēsta – lai kaut ko šajā dzīvē sasniegtu, vispirms svarīgi izvirzīt noteiktus mērķus un tad neatlaidīgi darīt visu iespējamo, lai tos sasniegtu. Tā ir vārdos neaprakstāma sajūta, kas pārņem, apzinoties, ka izdevies paveikt to, kas sākotnēji šķitis neiespējami. Atzīšos – Smiltenes tehnikumā iejutos ļoti lēni. Bija grūti pierast, ka līdzās vairs nav bijušo skolasbiedru, viss svešs. Brīžiem šaubījos, vai vispār šeit noturēšos. Tāpēc par lielāko dāvanu šajā mācību gadā uzskatu to, ka pamazām esmu iedzīvojusies un arī mācībās veicas aizvien labāk."
Jaunajā gadā Baiba visvairāk vēlas biežāk smaidīt pati, un lai kopā ar viņu laimīgi justos arī tuvākie cilvēki.
2.veterinārmedicīnas kursa audzēkne Everita Krustāne uzskata, ka vislielākā dāvana, ko varam sniegt saviem mīļajiem, ir mīlestība un silts apskāviens. Ziemassvētkos viņa visciešāk vēlas samīļot mammu un tēti, kuriem pateicoties var mācīties tik labā skolā, un kuri iemācījuši nepadoties, lai kādas ķibeles arī gadītos. "Par labajām sekmēm lielā mērā jūtos pateicīga saviem vecākiem, kas jau no mazotnes uzsvēruši, cik būtiski mācīties, lai šajā dzīvē kaut ko sasniegtu."
Ziemassvētki Krustānu mājās ir vieni no gada klusākajiem svētkiem, kuru lielākais skaistums slēpjas mīļumā vienam pret otru. Tradicionāli svētkos tiek gatavoti divi ģimenē iecienīti našķi - žagariņi un vafeles ar dažādiem interesantiem pildījumiem. Everita un viņas māsa grezno māju ar pašu gatavotām sniegpārsliņām, kuras ielīmē arī logos. "Svētku noskaņas radīšanai neaizmirstam arī mājas fasādi, ko rotājam elektrisko spuldzīšu virtenēm."
Svētvakarā ģimene dodas uz vietējo katoļu baznīcu. Jauniete domā, ka vislabākās zāles pret šobrīd pasaulē valdošo ļaunumu ir labdarība, kuru vairāk vajadzētu arī ikdienā. "Jāpievērš lielāka uzmanība labajam un skaistajam, tad tas ies plašumā. Varu būt laimīga, ka man apkārt vairāk ir sirdscilvēki, nevis materiālisti, kurus interesē tikai tas, kādu labumu no otra varēs izsist."
Everita uzskata, ka cilvēkam būtiski ik pa laikam motivēt sevi, apņemoties sasniegt aizvien vairāk un vairāk. Brīdī, kad sirdī dzimst jauna apņemšanās, viņa apkopo sevī visus spēkus, lai to īstenotu dzīvē: "To, ko varu izdarīt šodien, nelabprāt atlieku uz rītdienu." Mācīšanos Everita uzskata par iespēju paskatīties uz šo pasauli plašāk un daudzveidīgāk. "Laikam jau varu būt laimīga, ka tehnikumā nav jāmācās bezjēdzīgas lietas. Zinu, ka viss, ko šeit apgūšu, noderēs ne tikai karjeras veidošanā, bet arī pašai savā dzīvē." Jaunajā gadā Everita visiem novēl, lai piepildās viņu kvēlākās vēlēšanās, jo tas dod milzīgu spēku un palīdz nepadoties brīžos, kad nākas pārvarēt zināmas grūtības.
Everitas kursabiedrenei Renātei Strelevicai šie Ziemassvētki atnākuši ar daudziem skaistiem notikumiem, no kuriem īpašākais ir tas, ka drīzumā viņa kļūs par tanti gaidāmajam māsas bērniņam. "Pēdējos gados laiks skrien tik ātri, ka sāk pietrūkt brīžu, kuros apstāties un uz mirkli pierimt. Cilvēki lielajā skrējienā piekūst un tāpēc nav brīnums, ka tumšās domas ņem virsroku." Renāte pati grūtajos brīžos cenšas vēlēties ko labu un meklē patvērumu pozitīvi domājošos cilvēkos. Ziemassvētkos viņai vistuvākās ir tās veltes, kas gatavotas pašu rokām. Un ir arī vēl kāda dāvana, kas sagādā neizmērojamu prieku ikvienā gadalaikā – tie ir brīži, kad mājās ienāk jauns dzīvnieks. Ja vien vecāki to pieļautu, Renātes māja daudz neatšķirtos no Džeralda Darela mītnes, kurā netika atteiktas "īres tiesības" nevienai dzīvai radībai. Jauniete uzskata, ka lielākā vērtība šajā pasaulē ir mīlestība un iespēja parūpēties par saviem mīļajiem. Viņa tic, ka pienāks Ziemassvētki, kuros varēs uzdāvināt tuvākajiem cilvēkiem kāda sen lolota sapņa piepildījumu – kopīgas brīvdienas Austrijas kalnos. Jaunajā gadā Renāte visiem novēl vairāk laika pavadīt kopā ar saviem tuviniekiem, jo šobrīd pasaulē viss tik strauji mainās, ka vienā brīdī var izrādīties – pats svarīgākais šajā dzīvē palaists garām. Tāpēc labās apņemšanās labāk neatlikt uz rītdienu vai svētku laiku.
Uz sarakstu
