Mārtiņdiena – kāda ir tās vēsture, tradīcijas un paražas?
Mārtiņi jeb Mārtiņdiena ir latviešu gadskārtu svētki, kas katru gadu tiek atzīmēti 10. novembrī. Tā ir diena, kas mūsu senčiem iezīmēja rudens beigas un ziemas sākumu, un bija arī viduspunkts starp Miķeļiem un Ziemassvētkiem (rudens un ziemas saulgriežiem). Mārtiņdiena tiek uzskatīta par veļu laika noslēgumu, turklāt tajā sākas arī ķekatu jeb masku gājienu laiks, kad ļaudis staigājuši no mājas uz māju, ietērpušies interesantās maskās.
Vēsture
Mārtiņu svinēšana ieviesta jau mūsu ēras 7. gadsimtā, pateicoties pāvesta Gregora I rīkojumam. Tas bija laiks, kad katoļu Baznīca visus pagāniskos svētkus, tostarp seno latviešu Mārtiņdienu, centās aizvietot ar kristiešu svinamajām dienām.
Pats Svētais Mārtiņš, ar ko saistās Mārtiņa dienas svinēšana, dzīvoja 4. gadu simtenī. Viņš nomira 397. gada 8. novembrī, bet tika apglabāts 11. novembrī – tāpēc Svētā Mārtiņa diena citviet Eiropā tiek atzīmēta 11. novembrī, nevis kā pie mums – Latvijā – 10. novembrī.
Ko Mārtiņdiena simbolizē?
Seno latviešu mitoloģijā, savukārt, Mārtiņš tiek uzskatīts par vienu no Dieva dēliem, līdzīgi kā Jānis vai Ūsiņš. Mārtiņa zīme jeb Mārtiņgailis simbolizē gaismu un uguni, kā arī ir auglības un rudens ražas zīme; tā atgādina arī gailošu ugunskuru.
Mūsu senči Mārtiņus uzskatīja par rudens noslēgumu un ziemas sākšanos, kad bija jābūt pabeigtiem visiem rudens darbiem, zemei apartai, lai tā varētu doties pelnītā atpūtā. Ne velti Mārtiņi dēvēti par Ziemas vārtiem. Tāpat šis laiks saistīts arī ar veļu laika beigām, kad tiem galdā celts bagātīgs mielasts; veļu laika beigās iļģus, garus bija atkal laipni jāraida atpakaļ uz kapsētu.
Mārtiņdienā mājas saimniekam bija stallī jākauj gailis, savukārt tā asinis jātecina zirgu silē, lai zirgus pasargātu no dažādām kaitēm un lai tie kārtīgi ēstu. Savukārt mājas saimniece kāva vistu un tecināja tās asinis uz govju, aitu, cūku barības. Gailis bijis jānokauj arī pie kopējā galda, lai visai saimei klātos labi. gailis jāizcep un jāapēd.
Ķekatās iešana un mīklu minēšana
Maska simbolizē aizgājušos senčus; masku gājieniem tāpēc ir sena un sakrāla nozīme latviešu kultūrā. Mārtiņdienas masku gājiena dalībniekus dēvē arī vairākos vārdos: Mārtiņa ubagi, Mārtiņa nabagi, spalvainie Mārtiņi, Mārtiņbērni. Masku gājieni lielākā vai mazākā mērā turpinājās līdz pat Meteņiem.
Tā kā no Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem saules gaismas daudzums aizvien samazinās, savukārt lauku darbi apdarīti, laiks īsināts, stāstot pasakas un minot mīklas.
Zīlēšana
Mārtiņdienā tika piekopta zīlēšana – jaunas meitas zīlēja savus preciniekus vai precību laiku. Mārtiņdienas vakarā, ejot gulēt, meitām brunči bija jānomet istabas vidū – kas sapnī nācis tos pacelt, tas tad arī būs īstais precinieks. Mārtiņa vakarā meitas ar aizsietām acīm un izplestām rokām skrien uz sētu un ķer sētas mietus; cik roku starpā paliek sētas mietu, tik gadu vēl jāgaidot uz preciniekiem.
Bet zemkopji nodarbojās ar laika apstākļu prognozēšanu, no kuriem bija atkarīga to nākamā gada raža. Piemēram, ticēja, ka tad, ja Mārtiņdienā salst, Ziemassvētkos būs silts laiks; savukārt, ja Mārtiņdiena saulaina un skaidra, tad ziemā gaidāms liels sals. Ja Mārtiņdienā snieg, tad būs gara ziema, bet ja Mārtiņa diena ir miglaina, tad ziema būs silta un slapja.
Uz sarakstu
