Smiltenes tehnikumam skolotāja Francim Lucānam - 75
Kā pilsētas informācijas portālu Smiltene24.lv informē Smiltenes tehnikuma pārstāve Baiba Vahere, Franča Lucāna dzimtā puse ir Madonas novads. Pabeidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju (tagad - Latvijas Lauksaimniecības universitāte), viņš divus gadus nostrādājis par ēdināšanas uzņēmuma vadītāju Ērgļos, pēc tam – tikpat ilgi – sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu apvienībā Madonā. 1972.gadā, kad Smiltenes tehnikumā uzņemts pirmais ēdienu gatavošanas tehnologu kurss un direktors Jānis Mitriņš meklējis jaunus kadrus, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā viņam ieteikts Francis Lucāns. "Sākumā diezgan ilgi domāju. Nākamā gada pavasarī direktors zvanīja vēlreiz un piedāvāja vienā no jaunajām mājām dzīvokli. Atbraucu, paskatījos un beigu beigās piekritu. Tā arī viss darba mūžs šeit aizvadīts. Sākumā – par skolotāju, divpadsmit gadus biju direktora vietnieks mācību darbā, pēc tam atkal – skolotājs. Šobrīd grūti pateikt, kāds darbs sagādāja lielāku gandarījumu. Katrā savs skaistums. Vienīgi – šobrīd, strādājot administratīvo darbu, vairs nav jāsaskaras ar tik daudz aizspriedumiem kā agrāk. Piemēram, kad gribējām tehnikumā izveidot mājturības fakultāti, šī ideja sākumā tika uztverta kā Ulmaņlaika palieka... Braucām uz Rīgu, arhīvu materiālos meklējām Kaucmindes mājturības institūta mācību programmu, pārstrādājām to atbilstoši mūsdienu prasībām. Par laimi, Izglītības un zinātnes ministrijā atradās atsaucīgi cilvēki, kas palīdzēja, lai programmu varētu ieviest dzīvē. Vienīgi – nāca citi laiki un meitenēm parādījās citas prioritātes."
Franci Lucānu jau kopš agras jaunības ļoti interesē viss, kas saistīts ar ēdināšanas pakalpojumiem un pārtikas pārstrādi. "Gribēju jau stāties pārtikas tehnologos uzreiz pēc ģimnāzijas, bet teica, ka neesot jēgas, tāpat drīz būšot jāiet armijā. Pabeidzu Rīgas 3. Tehnisko skolu, pusotru gadu pastrādāju Rīgas Vagonu rūpnīcā par virpotāju un slīpētāju. Tad iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, bet pēc dažiem mēnešiem gandrīz visus kursa puišus iesauca armijā..." Taču negaidītas pārmaiņas vai grūtības nekad nav spējušas Franci izsist no līdzsvara vai piespiest atteikties no iecerētā. Jau no agras bērnības pieradis pie zināmiem pienākumiem, viņš darbu nekad nav uztvēris kā slogu vai apgrūtinājumu. "Tas ir visa pamats. Kamēr kustēties, darbosies un iesi cilvēkos, tikmēr arī tava dzīve būs pilnvērtīga," uzskata skolotājs. "Ģimenē bijām seši bērni – piecas māsiņas un es, vienīgais brālis. Vecākiem piederēja saimniecība ar savu mājlopu ganāmpulku. Mēs, bērni, vienmēr gājām palīgā sagādāt sienu un tāpat katrs savu iespēju robežās palīdzēja arī citos darbos. Bija pēckara laiks, tēvs strādāja par kalēju, mammīte saimniekoja mājās. Viegli viņiem negāja bet nekad nedzirdēju kādu žēlojamies. Visi zinājām – ja kaut ko vēlies sasniegt, jāstrādā. Neviens uz paplātes neko priekšā nenoliks. Un, ja strādā, tad ar mīlestību. To uzreiz jūt arī apkārtējie. Mācoties augstskolā, paralēli strādāju dārzniecībā par sargu un kurinātāju. Jutos bagāts cilvēks – alga – 140 rubļi, plus vēl stipendija.
Jaunākā māsiņa Elizabete tāpat kā es izmācījās par pārtikas tehnoloģi, uzaicināju uz Smiltenes tehnikumu arī viņu. Pārējās māsas apguva dažādus citus arodus. Viena, diemžēl, jau aizgājusi mūžībā. Neesmu liels jubileju svinētājs, bet svētku reizēs vienmēr sanākam kopā. Šogad tas iznāca vienlaikus ar Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienas svinībām. Pie balti klāti galdiem, kā aicināja mūsu valsts prezidents. Man ļoti patīk šī viņa ideja. Būtu patiess prieks, ja tā izvērstos par jauku tradīciju. Arī ēdināšanas pakalpojumu sfērā strādājošie varētu padomāt, kā šo dienu visiem pārvērst par skaistiem svētkiem. Esmu Latvijas patriots. Ģimenē svinam visas mūsu valstij nozīmīgās dienas. Tā tikām audzināti – dzimtene un ģimene ir lielas vērtības. Savējiem citam citu jāatbalsta un jāturas kopā. Un arī ar citiem attiecības būs labas, ja pret visiem izturēsies ar cieņu.
Pēc akadēmijas beigšanas mana pirmā alga bija 95 rubļi. Taču toreiz tāpēc nevienam iesācējam nenāca ne prātā par to buntoties. Vairums mūsdienu jauniešu vairs tik ļoti nevēlas ieguldīt darbu, lai sevi pilnveidotu. Tehnoloģiju ziņā viņiem ir ievērojami lielākas iespējas nekā savulaik mums, bet vēlme mācīties gan – daudz mazāka. Jaunajiem ēdināšanas pakalpojumu speciālistiem tehnoloģijas, protams, ir jāpārzina, bet visā pasaulē aizvien lielākā godā tiek celts kulinārais mantojums, ēdieni, kas gatavoti pēc sentēvu receptēm. Tiem, kuri vēlas savā profesijā sasniegt augstākās virsotnes, jābūt elastīgiem un daudzpusīgiem.
Redzu, kā gadu gaitā samazinājušās prasības pamatskolās. Kad es mācījos, svarīgākajos mācību priekšmetos katra mācību gada noslēgumā bija jākārto eksāmeni. Arī tie, kuri pacentās kaut vai tik daudz, lai uzrakstītu špikeri, zināja vairāk nekā viens otrs, kas tagad atnāk uz tehnikumu. Sāp sirds, noskatoties, kā, akli skrienot pakaļ Eiropas ieteikumiem, tiek pieļautas būtiskas kļūdas. Kaut vai tā, ka vairāki būtiski vispārizglītojošie mācību priekšmeti bija nonākuši izvēles priekšmetu statusā.
Daudzos jauniešos nav ieaudzināta darba mīlestība. Skolotājs nenoliedzami var ietekmēt audzēkņu domāšanu, attieksmi pret dzīvi, attīstīt viņā atbildības izjūtu, bet pamatam jābūt ieliktam ģimenē. Tiesa, ir arī ļoti daudz zinošu jauniešu, kuru acis mirdz un jau pirmajos kursos redzams, ka no viņiem iznāks lietaskoki. Cilvēki, kuri mīlēs savu darbu un būs gatavi visa mūža garumā mācīties, lai par savu izvēlēto profesiju uzzinātu iespējami vairāk. Taču skolotājam jāprot atrast kopīgu valodu ar visiem. Vienmēr cenšos noskaidrot, kas audzēkņus interesē vēl, bez mācībām. Ar "sausu" priekšmeta pasniegšanu vien ceļu uz jaunieša sirdi neatradīsi. Labai komunikācijai ir ļoti liela nozīme. Ja skolēns jūtas pieņemts un saprasts, viņš ir arī daudz atvērtāks pret to, ko vēlies viņam iemācīt. Bet to īsto darba rezultātu var redzēt tikai pēc laika. Varu būt laimīgs un gandarīts, jo ik pa laikam kāds absolvents izsaka vēlēšanos atbraukt ciemos un satikties. Arī uz ielas neviens nepaiet garām, nesasveicinājies, kaut uz brīdi neparunājies. Vislielākais prieks par tiem audzēkņiem, kuros izdevies nostiprināt patiesu interesi par savu izvēlēto profesiju. Izsviest no skolas jau ir vieglākais, ko var izdarīt. Daudz grūtāk tādam delverim, kuru tā īsti nekas neinteresē, ļaut noticēt, ka arī viņš, ja vien to pats vēlēsies, savā dzīvē varēs sasniegt vēl daudzas virsotnes. Ja no tādiem vēlāk iznāk lietaskoki, tad gan ir milzīgs prieks un gandarījums. Tāpēc cenšos būt iecietīgs un ļauju, lai visi darbojas. Nesanāk vienreiz, mēģinu iedrošināt, lai nebaidās - sanāks otrajā vai trešajā reizē! Un, kad jau ir zināmi panākumi, tad jaunais cilvēks nemaz tā vairs negrib bēgt prom. Vēl saviem audzēkņiem mācu, ka dzīvē jāprot arī sevi nostādīt. Saprasties ar kolektīvu. Bet – pāri visam ir darba mīlestība. Ja tās nav, tad grūti kaut ko uzsākt.
Franča Lucāna spēka avots ir ģimene, draugi, darbs un daba. "Ja cilvēkam savs darbs patīk, tad tas ir kā atpūta. Ļoti daudz savas psiholoģiskās labsajūtas labā varam darīt arī paši.
Pagājušā gada pavasarī "Erasmus+" projekta ietvaros kopā ar kolēģiem bijām pieredzes apmaiņas braucienā uz Itāliju. Tur cilvēki ir daudz harmoniskāki. Neuztraucas par katru nieku, vairāk smaida un ir laipnāki un atvērtāki cits pret citu un arī pret ciemiņiem. Uzņēmumos strādā daudz jauniešu. Valsts politika vērsta uz to, lai rosinātu jaunos cilvēkus veidot un attīstīt biznesu. Vienīgais, kas mani šajā pasaulē spēj sadusmot, ir tas, ka Latvijas politika netiek virzīta pareizā virzienā. Mēs pārāk viegli un ātri pieņemam visas Eiropas regulas, liedzot saviem uzņēmējiem attīstīties. Tā nav normāla nodokļu politika, kas rosina jaunus cilvēkus izvēlēties bezdarbnieka ceļu, nevis darbu.
Ikdienā cenšos saglabāt mieru un sevi neuzkurināt ar negatīvām domām. Tēvs bija tāds pats. Nekad necentās savas problēmas vai slikto noskaņojumu izgāzt pār citiem.
Gudrāk tomēr aizskaitīt līdz desmit, nevis spert uzreiz laukā pirmo, kas iešaujas prātā. Labs līdzeklis stresa aizbaidīšanai ir kaplis. Rezultātā – jau pēc maza brītiņa spriedze pārgājusi un vēl puķu dobe izravēta. Ģimenes vajadzībām visu izaudzējam paši savā dārziņā. Līdz ar to varam būt neatkarīgi no uzņēmējiem, kuri iepirkuši un pārdod tālāk lētākās un ne tās labākās kvalitātes, bieži - nezināmas izcelsmes preces.
Smiltenes tehnikumā Francis Lucāns ir zinošākais siera meistars. "Šajā ziņā Francim konkurentu nav," atzīst skolotāja Ira Gaile. "Kad prezentācijas pasākumiem vajadzīgs siers, visi taisnā ceļā dodas pie Franča, jo zina, ka viņš ne tikai izcili pagatavos klasiskos sierus, bet vienmēr izdomās arī ko jaunu."
Mājās gan skolotājs ar ēst gatavošanu īpaši neaizraujas. Var jau arī saprast. Ja visa diena pavadīta skolas mācību virtuvē... "Toties mana kundze ļoti labi gatavo. Es, ja vajag uzcepu kādu omleti," smaidot saka skolotājs.
Viņa lielākais vaļasprieks jau no bērnības ir makšķerēšana. "Netālu no mājām atradās zivīm bagātais Lubāns. Tā krastos aizvadītas daudzas stundas. Vēlāk šim hobijam nāca klāt vēl otrs – medības. Manējās ir dzinējmedības. Tas tāds labs izaicinājums – sacensties ar dzīvnieku par to, kurš izrādīsies veiklāks. Prieku sagādā bērnu, mazbērnu un audzēkņu panākumi. Nevaru apgalvot, ka būtu piepildījis visus savus jaunības sapņus, bet daudz ko tomēr izdevies izdarīt. Ļoti gribas vēl redzēt, kā mazmeitiņas iziet savā dzīvē.
Trīs pirmie vārdi, kurus par skolotāju Franci Lucānu saka visi uzrunātie kolēģi – neizsakāmi labestīgs, uzticams un godīgs. "Vienmēr atsaucīgs un izpalīdzīgs. Cilvēks, uz kuru var paļauties," saka skolotāja Irita Tepere. "Vienmēr esmu apbrīnojusi skolotāja Franča angļu mieru," atzīst skolotāja Ira Gaile, kura savulaik, mācoties Smiltenes tehnikumā, bijusi arī Franča Lucāna audzēkne. "Neatceros, kad Francis kādreiz pret kādu būtu pacēlis balsi. Manuprāt, viņu vispār nav iespējams sakaitināt. No ikvienas situācijas izies galanti, ar pašcieņu. No viņa var mācīties, kā arī ļoti cienījamā vecumā dzīvot skaisti, būt sabiedriski aktīvam un prasmīgi nodot savā mūžā uzkrātās zināšanas un pieredzi jaunajiem." Skolotāja Ruta Kalniņa, kura uz Smiltenes tehnikumu atnākusi divus gadus vēlāk par Franci Lucānu, saka: "Ja kādā sēdē gadās neliela "šūmēšanās", Francis ātri ar savu mieru prot visus negludumus izlīdzināt. Grūti iedomāties otru vēl tik miermīlīgu un nosvērtu cilvēku. Viņš ļoti uzticas saviem kolēģiem un arī audzēkņiem. Gan jau, ka sanāk arī vilties, bet Franča lēnprātībā asumiem nav vietas. Prieks par to, kā viņam izdevies saglabāt savu jauneklību. Viņš pat skatā nav īpaši mainījies. Ja nu vienīgi matu krāsa..."
"Francis Lucāns ir viens no Smiltenes tehnikuma skolotājiem, ar kuru katru gadu satiekamies izstādes "Riga Food" laikā un ar viņu vienmēr ir, par ko cilvēcīgi parunāties," atzīst populārais pavārs, TV raidījuma "Sirmais. Kulta ēdieni" vadītājs un pasaules garšu pētnieks Mārtiņš Sirmais. Skolas laikā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās viņš mums mācīja ēdināšanas uzņēmumu iekārtas. Jau tad visiem bija skaidrs, ka tās ir novecojušas un nevienam tās nebūs vajadzīgas. Līdz ar to mēs visi to uztvērām ļoti vieglprātīgi. Tieši Franča vadītajās stundās sākām vairāk "sačomoties" ar kursabiedriem. Viņš arī to ļāva. Starp visiem ēdināšanas pakalpojumu speciālistu skolotājiem viņš bija vienīgais džeks un bija forši sajust šo maskulīno pieskārienu visam. Ja dāmas vēl kaut kā centās izlaipoties, tad viņš īpaši neslēpa, ka tas, ko māca, ir vēsture... Cienu viņu par godprātību un to, ka viņš necentās melot, ka plaucētās mīklas gulbīši mums būs dzīvē ļoti noderīgi.
Uz sarakstu
