Skolotāja Ieva Pastore: Atzīmes neveido personību!

Atzīmes neveido personību

Grūtākais skolotāja darbā ir tas, ka, strādājot jāiekļaujas noteiktā likumdošanā, jāīsteno prasības, kas tiek izvirzītas skolai un pedagogiem, turklāt, šīs prasības ne vienmēr ir noteicošās reālajā dzīvē. Nemitīgi notiek cīņa par audzēkņu sekmību, par to, lai eksāmenā audzēkņi iegūtu pēc iespējas augstāku novērtējumu, kas attiecīgi veido arī vidējo novērtējumu skolai. Mana pārliecība ir tāda, ka atzīmes neveido personību. Tas, ka audzēkņi saņem devītniekus un desmitniekus vēl nenozīmē, ka arī profesionālajā jomā viss ies tik gludi, un otrādi – slikta atzīme vēl nenozīmē, ka audzēknis nav domājošs un talantīgs. Bieži vien sociālās un psiholoģiskās prasmes dzīvē nospēlē daudz lielāku lomu. Atzīme nav garantija, ka jaunietis iegūs tās kvalitātes, kas būs nepieciešamas viņa izvēlētajā profesijā.

Katrs jaunietis var sniegt pienesumu savai ģimenei un valstij

Katru audzēkni vērtējot individuāli, citas lietas ir daudz būtiskākas par atzīmēm, piemēram, kāda ir viņa motivācija mācīties un attīstīties, ko viņš vēlas dzīvē sasniegt, kā paplašināt redzesloku un izvēlēties piemērotāko darbības jomu u.tml. Katrs jaunietis var sniegt pienesumu savai ģimenei un valstij, nepieciešams tikai atrast to jomu, kurā viņš ir spēcīgāks.

Arī ar sliktām atzīmēm vēlāk kļūst par veiksmīgiem cilvēkiem

Ir daudz tādu piemēru, kad tie, kuriem skolā nav labākās sekmes, vēlāk kļūst par veiksmīgiem cilvēkiem un gūst panākumus. Viennozīmīgi! Ja audzēknis saņem divnieku vai trijnieku kādā priekšmetā, tas nenozīmē, ka viņam nav talanta, tas tikai vēl nav atklāts. Reizēm ir jaunieši, kuriem vēl nav noteikta mērķa, un skolas absolvēšana viņus mazliet pagrūž izvēlēties un saprast, kādā virzienā viņi dosies. Mūsu pilsētā ir daudz piemēru ar audzēkņiem, kuriem skolā bijušas vidējas sekmes, taču šobrīd viņi ir veiksmīgi uzņēmēji, kuri ir atvēruši kafejnīcas un iekarojuši stabilu vietu Ventspils tūrisma un viesmīlības vidē.

Ja Skolotāju diena būtu brīvdiena…

Ja man jautā, ar ko atšķiras pedagoga darbs reģionos no pedagoga darba Rīgā, gribētos teikt, ka lielas atšķirības nav – tas ir darbs ar jauniešiem, un jaunieši ir jaunieši kā Rīgā, tā Ventspilī, Saldū un citviet Latvijā. Iespējams mazliet atšķiras skolotāja darbs tehnikumā, kur ir nedaudz vecāki jaunieši, no darba pamatskolā, kur, protams, mācās jaunāki bērni. Bet arī tehnikuma audzēkņi vienmēr parūpējas, lai Skolotāju diena būtu interesanta visiem pedagogiem, kaut gan lielāki svētki laikam būtu tad, ka tā būtu brīvdiena – gan bērniem, gan skolotājiem.

Jaunieši vairs nevēlas vienkārši sēdēt skolas solos

Sākoties mācību gadam, Ministru prezidents savā uzrunā uzsvēra, ka profesionālā izglītība patlaban ir svarīgākā izglītības sastāvdaļa Latvijā. Profesionālā izglītība nav viennozīmīga tēma, jo sabiedrības attieksme pret to mainās ļoti kūtri, taču ir mainījušies laiki, proti, mūsdienu steidzīgajā sabiedrībā mēs patiesībā vairs nevaram atļauties studēt deviņus gadus pamatskolā, tad vēl vidusskolā, un augstskolā, lai tikai tad sāktu strādāt. Straujais dzīves temps pieprasa, lai jaunieši praktiskās zināšanas iegūtu krietni agrāk. Arī paši jaunieši vairs nevēlas vienkārši sēdēt skolas solos, viņi vēlas būt aktīvi un mācīties radoši, pat, ja viņi ir orientēti uz akadēmisko izglītību.

Joprojām lielā mērā ir jūtama arī vecāku ietekme – ja bērns vēl nav skaidri izlēmis, ko dzīvē vēlas darīt, vecāki iesaka mācīties vidusskolā, lai iegūtu vēl dažus gadus pārdomām. Taču liela daļa arī pēc vidusskolas vēl nav izlēmuši, ko vēlas. Kāpēc gan šādos gadījumos neietaupīt laiku un nemācīties tehnikumā vai arodskolā? Pēc četriem gadiem jaunietim būs gan vidējā izglītība, gan arī profesija – šajā laikā būs iespēja iziet praksi dažādos uzņēmumos, un iegūt prasmes, kas dzīvē noderēs, pat gadījumā, ja viņš nestrādās izvēlētajā profesijā. Četros gados jaunietis iegūst profesiju un vidējo izglītību, un viņam ir visas iespējas turpināt studijas kādā no augstskolām vai universitātēm, kā arī strādāt profesijā. Laiki ir mainījušies, vairs nevar uzspiest jaunietim dzīvot tikai "teorētiski", mācoties no grāmatām. Ir jāsniedz praktiskas iespējas!

Praktiskās iemaņas jāiegūst pēc iespējas ātrāk

Praktiskās iemaņas var sākt apgūt arī daudz agrāk, paralēli skolai apmeklējot, piemēram, mūzikas vai mākslas skolu. Ja bērns savlaicīgi uzsāk mācības arī kādā interešu izglītībā, tas nozīmē, ka, pabeidzot pamatskolu, viņam jau ir arī pamata izglītība mūzikā vai kādā citā jomā. Tas noteikti nāks tikai par labu! Arī teorija nekur nepazudīs. Jāņem vērā, ka sen vairs nav tie laiki, kad cilvēks visu mūžu strādā iegūtajā profesijā – mēs strādājam, apgūstam kaut ko jaunu, mainām savu darbības jomu u.tml.

No daļas sabiedrības pastāv zināma skepse pret arodskolu absolventiem. Arī es to izjūtu savā darbā, taču, to uztveru kā sabiedrības tuvredzību. Īpaši, ja tā domā vecāki, kuru bērniem tuvojas vecums, kad jāizvēlas, ko dzīvē darīt.

Jebkuram skolotājam ir tiesības vēlēties atbilstošu atalgojumu

Runājot par pedagogu algu reformu, jāsaka, ka, izejot no reālās situācijas, varu teikt, ka pedagogu atalgojums, protams, ir pārāk zems. Esmu ģimenes cilvēks un nevaru atļauties izvēlēties tādu profesiju, kas ir misija vai augstāks uzdevums sabiedrības labā. Manā rīcībā katru diennakti ir divdesmit četras stundas, kuras es varu pārdot. Tā ir katram strādājošajam, un, protams, es pati esmu izvēlējusies pārdot savu laiku tieši par šādu izcenojumu. Ikviens jau varētu teikt, ka skolotāji paši ir vainīgi, ja strādā par šādu atalgojumu. Tajā pašā laikā, skolotāji ir vieni no tiem cilvēkiem, kuri veic sabiedrībai vajadzīgu un derīgu darbu, tāpēc jebkuram skolotājam ir tiesības vēlēties atbilstošu atalgojumu. Par darbu pienākas atalgojums, un nav jākaunas to pieprasīt! Es nekaunos un vēlos saņemt savam ieguldītajam darbam atbilstošu atalgojumu! Un tas nav nekas slikts!

Manuprāt, pedagogu algu reforma Latvijā būs mūžīgā tēma, neredzu tam atrisinājumu, vismaz tuvākajā laikā ne. Lai arī mūsu izglītības sistēmā ir zināma problemātika, tā tomēr funkcionē, iespējams, tieši tāpēc reformas noris tik kūtri.

Lai darbs sniedz gandarījumu!

Neatkarīgi no tā, kāda ir darba ikdiena, un, kas notiek izglītības sistēmā, novēlu skolotājiem katras darba dienas beigās izjust vismaz emocionālu gandarījumu par savu darbu. Lai katrs pedagogs atgrieztos mājās ar sajūtu, ka visu ir izdarījis labi, un, ka skolā viss ir kārtībā! Manuprāt, tas ir pats galvenais! Tad arī nākamajā dienā uz darbu var iet ar prieku! Tā ir pati labākā sajūta!  

Uz sarakstu