Rostovskis: Politiskā elite apzinās, ka NAP netiek pildīts, bet par to nerunā
Mēs visi vēlamies dzīvot labklājībā, ne tikai valstiskā mērogā, bet arī katrs individuāli. Labklājības līmeni atspoguļo dažādi tautsaimniecības raksturlielumi. No tā izriet, ka valsts amatpersonām būtu jāuzņemas atbildība par to, ko atspoguļošie ekonomikas rādītāji. Starp citu, šāda prakse ir pieņemta virknē attīstīto valstu. Ja amatpersonu atbildību reducē uz IKP uz iedzīvotāju (kas pēc būtības nozīmē – vidējo "labklājības līmeni" iedzīvotāju makos), būtu ļoti viegli izmērīt to, cik prasmīgi amatpersonas veic pienākumus, ar kādiem sabiedrība tās ir pilnvarojusi.
Vienlīdz būtiska ir arī atbildības izsvēršana. Latvijas pazīme ir tā, ka mēs ļoti daudz runājam par atbildību, bet maz runājam par pilnvarām un to pielietošanu. Jo atbildība ir pilnvaru "medaļas" otra puse. Proti, ja politiķi un amatpersonas pieņemtu lēmumus un realizētu sev uzticētās pilnvaras, balstoties uz to, kādu iespaidu tas atstās uz sabiedrības labklājību, tai skaitā, ekonomikas attīstību un iedzīvotāju ienākumiem, lēmumi, manuprāt, būtu citādāki. Ministru prezidenta pienākums ir skaidri nospraust valdības mērķi, nosakot vispārīgu darba prioritāti – sabiedrības un katra indivīda labklājība, ko atspoguļo IKP uz vienu iedzīvotāju.
Runājot par amatpersonu atbildību, kas bieži tiek pieminēta krīzes situācijās, gribētu aicināt ikvienu padomāt un iejusties ministra ādā, piemēram, gadījumā ar notikušo Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos un izglītības un zinātnes ministres Mārītes Seiles pieņemto lēmumu - atgādināšu, ka notika masveida ģībšana, kuras cēloni tobrīd neviens nespēja nosaukt! Ir viegli spriest no malas, vairākas dienas pēc notikušā ar vēsu prātu, bet tobrīd bija saspringta situācija ar daudz nezināmajiem faktoriem. Mārīte Seile pieņēma lēmumu, tātad pildīja savas pilnvaras un tādejādi uzņēmās atbildību. Sliktākais Latvijas gadījumā ir tas, ka ļoti bieži ir situācijas, kad mēs runājam par atbildību situācijās, kad vispār nav notikusi jelkāda pilnvaru īstenošana. Kas pēc būtības nozīmē pilnvaru nepildīšanu jeb atkāpšanos no amatvaras pienākumu pildīšanas.
Latvijā ir ierasts, krīzes situācijās pieprasīt ministra demisiju vai izdarīt spiedienu, lai amatpersona pati atkāpjas no amata - šādu gadījumu ir daudz. Es uzskatu - šādos gadījumos jārīkojas tieši pretēji! Amatpersonai jāpaliek savā amatā, jāturpina pildīt pienākumu un jānovērš problēma, kā arī jādara viss iespējamais, lai šādas situācijas vairs neatkārtotos! Situācija pieprasa rīcību - tieši tā ir politiskā atbildība. Nevis atkāpšanās vai nekā nedarīšana.
Demisija kā risinājums piemērojama gadījumos, ja tiesa pierāda amatpersonas vainu kādā nodarījumā, turklāt, es gribu uzsvērt – kad tiesiskā ceļā tiek pierādīta vaina, nevis situācijās, kad kāds indivīds vai sabiedrības grupa uzskata, ka amatpersona ir veikusi juridisku vai morāli smagu pārkāpumu. Demisijai jāseko arī gadījumos, kad attiecīgās amatpersonas darbība vai tieši pretēji - bezdarbība, kas mūsu politiskajā vidē ir biežāk sastopama, - bremzē iedzīvotāju labklājību!
Runājot par atbildības uzņemšanos, gribu minēt arī Valsts ieņēmuma dienesta (VID) darbību un atbildību - ir skaidrs, ka VID pārbaudes ir normāls process jebkurā uzņēmumā, bet kā rīkoties gadījumos, ja pārbaužu laikā tiek "iesaldēti" uzņēmuma konti un apturēta darbība, balstoties uz aizdomām par nelikumībām? Ja šāda situācija ieilgst, uzņēmumam tas var draudēt ar bankrotu. Rezultāts var būt sekojošs – VID veic visas pārbaudes un secina, ka aizdomas nav apstiprinājušas, uzņēmumā viss noticis likumīgi, bet ir jau par vēlu – darbības apturēšanas dēļ uzņēmums jau ir bankrotējis. Vēl vairāk – tādejādi valsts budžets (tai skaitā, sociālais un pašvaldību, nesaņems ieņēmumus. Kāda ir VID amatpersonu atbildība šādos gadījumos? Nekāda?!
Kā jau iepriekš minēju, politiķiem un amatpersonām lēmumi būtu jāpieņem, balstoties uz to, kā tie ietekmēs iedzīvotāju labklājību. Šobrīd nav saprotams, caur kādu prizmu tiek pieņemti lēmumi. Man nav saprotams, kādi ir kritēriji, uz kuriem balstās lielākā daļa amatpersonu un politiķu lēmumi. Ir pieņemts Nacionālās attīstības plāns (NAP), stratēģija "Latvija 2030", kas tika izstrādāta Roberta Ķīļa vadībā, bet neviens, t.sk. ministru prezidents, neuzņemas atbildību par šajās stratēģijās ietverto ekonomisko indikatoru pildīšanu. NAP patiesībā ir plāns, kā apgūt ES fondus, nevis piedāvājumi, kā veicināt nacionālo attīstību. Politiskajai elitei ir skaidrs, ka nedz NAP, nedz "Latvija 2030" ierakstītie ekonomiskie indikatori un mērķi neizpildās, taču šis jautājums nenonāk politiskajā dienaskārtībā. , Tā vietā notiek asas diskusijas par otršķirīgiem jautājumiem, un daļēji tas notiek apzināti.
Neviens neapšauba faktu, ka valstij un tautai bez ekonomiskās labklājības, bez augstiem tautsaimniecības rādītājiem, nepieciešams arī kopt savu identitāti - valodu, tradīcijas u.tml. Taču realitāte pierāda, ka valstī, kurā ir augstāks labklājības līmenis, ir arī vairāk iespēju kopt savu identitāti. Latviju ik gadu pamet tūkstošiem iedzīvotāju nevis tāpēc, ka viņi šeit jūt apdraudējumu savai valodai vai kultūrai, bet gan tāpēc, ka nespēj nopelnīt, lai nodrošinātu savu ģimeni, kas nozīmē ir kultūras un tradīciju nodošanu.
Manuprāt, lai veiksmīgi realizētu gan ekonomiskās labklājības, gan nacionālās identitātes attīstību, "lomas jāsadala" augstāko amatpersonu līmenī, proti - Ministru prezidentam ir skaidri jānosaka prioritātes un jāievirza valdības darbs ekonomikas dimensijā! Valdības primārajam uzdevumam jābūt labklājības ģenerēšanai! Tieši labklājības pieaugums mijiedarbībā ar virkni citiem faktoriem ir ļoti konkrēta valdības (un ne tikai) darba mēraukla.
Uz sarakstu
