Ko un kā mēs skatāmies?
Ir cilvēki, kas jau vairākus gadus atteikušies no televizora, uzskatot, ka televizori tāpat nekādu vērtīgo informāciju nenes un tas ir tikai lieks laika patēriņš. Tomēr šie paši cilvēki ārkārtīgi daudz laika pavada pie datoriem vai savos viedtālruņos, planšetēs, skatoties raidījumus, filmas vai lasot ziņas – iegūstot tieši to pašu informāciju, ko būtu ieguvuši, ja mājās būtu televizors. Secinājums – problēma nav ekrānos, bet gan mūsu pašu laika sadalījumā, cik daudz laika tad īsti pavadām pie ekrāniem?
Dažādie ekrāni var būt ļoti saistoši. Ja televizori mūsdienās spēj ne tikai rādīt pārraides, bet vēl neskaitāmi daudz – tajos varam spēlēt spēles, sarunāties ar draugiem, ierakstīt pārraides un veikt vēl neskaitāmi daudz citu darbību (Smart TV), tad nākas vien secināt, ka visas šīs ekrānu ierīces cenšas pielīdzināties viena otrai, lai netiktu pilnībā aizstātas ar kādu jaunāku ierīci un galīgi nepazustu tehnoloģiju attīstības laikmetā.
Ir cilvēki, kas savās mājās sanesuši visas iespējamās ekrānu tehnoloģijas – televizori, kas spēj veikt datora funkcijas, stacionārais un portatīvais dators, viedtālrunis, planšete un vēl citas ierīces, turklāt tā, ka ģimenē katram sava personīgā ierīce. Un tad atkal jautājums – vai tas nav par daudz, vai vienkārši tas ir ļoti mūsdienīga cilvēka, ģimenes, mājoklis?
Bez dažām no šīm ierīcēm nekādi iztikt nemaz nespējam – ar tām veicams mūsu darbs, iztikas pelnīšanas avots, kas pilnīgi un galīgi izsvītro iespēju attiekties no datoriem un viedtālruņiem. Savukārt pēc garām un smagām darba dienām gribas atpūsties, kas nozīmē – ielūkoties televizoru ekrānos un pāris stundu pirms miega neko nedarīt, nestrādāt.
Daudz tiek runāts un domāts – gan darba vietās, gan arī mājsaimniecībās – par ekrānu laika ierobežošanu. Ir darba vietas, kur pēc noteiktām stundām (1–2) datora ekrāns automātiski atslēdzas uz 15–20 minūtēm, neļaujot cilvēkam strādāt un liekot atpūtināt acis un prātu. Arī vecāki bieži vien strikti ierobežo bērnu ekrāna laiku, atļaujot pie televizora vai datora pavadīt noteiktu stundu skaitu dienā, un pie blēņu sadarīšanas kā sodīšanas metodi izmanto – neļaut skatīties televizoru vai datoru noteiktu dienu skaitu. Tomēr – vai ar to ir pietiekami un vai tā ir pareizā metode?
Laikmetā, kad tehnoloģijām ir tik liela nozīme attīstībā un darbā, kur veselas profesijas, industrijas un karjeras sastāv no tā, cik labi cilvēks prot apieties ar tehnoloģijām (un ne tikai tās labot vai veidot, bet ar tām strādāt), kā ir pareizāk – ierobežot laiku, ko pavadām ar tehnoloģijām, vai pilnībā paļauties uz tām, mācoties ar tām apieties arvien labāk.
Tiesa, bieži vien izmantojot tehnoloģijas, izmantojam tās, lai pavadītu brīvo laiku, nevis apgūtu jaunas prasmes. Televizori patiesībā ir vienīgā ekrāna ierīce, kas radīta atpūtai. Lielākā daļa pārējo ekrāna ierīču paredzētas darbam, mācībām, attīstībai, ko bieži vien lietotāji aizmirst, izmantojot to kā izklaides ierīci.