Atvaļināts kapteinis: Latvijā nepietiekami attīstām kaujas spējīgas vienības

Vērdiņš uzsvēris, ka lielākā kļūda ir bijusi samazināt aizsardzības nozares budžetu. "Atgriezāmies pie 0,8% no IKP, kas nodrošina tikai personāla saglabāšanu. Par attīstību vispār nav runas," norādījis bijušais militārists, "jāsaprot, ka šobrīd notiek sacensības par laiku, un laiku nevar nopirkt par naudu. Ja izvirzām 2020.gadu par lūzuma punktu drošībā, tad šobrīd ir palikuši pieci gadi. Un dievs dod, ka šajos piecos gados nenotiek nekas slikts. Kā bijušais analītiķis uzskatu, ka uz 2018., 2019. gadu mums jābūt visaugstākajā un vislabākajā kaujas gatavībā. (...) Tas, ka izdevās noturēt lielāko daļu personāla, protams, ir sasniegums. Tas, ka vidējais virsnieku slānis aizgāja - tas ir ļoti, ļoti slikts rādītājs. Aizgāja pieredze un smadzenes."
"Nākamais, ko var pārmest, mēs joprojām nerunājam par kaujas spējīgām vienībām. Mums patīk skaitīt NBS zābakus, bet galvenais ir ne tas, cik mums ir individuāli apmācītu karavīru, bet cik tādu, kas saliedēti kopā vienībās un apakšvienībās. Mēs pietiekami neattīstām kaujas spējīgas vienības. Mums ir SUV - tātad viena kaujas spējīga vienība, un vēl ir kājnieku brigāde, kas nekad nav bijusi pilnā sastāvā, aptuveni puse no štata. Tūkstotis, pusotra. Ja šie cilvēki būtu nokomplektēti, kā arī pienācīgi bruņoti, apgādāti ar kaujas tehniku, tad mēs varētu rēķināties ar vismaz trim četriem augstas kaujas gatavības bataljoniem," atzīmējis Vērdiņš.
Vērdiņš ir pārliecināts, ka Latvija militārā ziņā ir spējīga uz sasniegumiem, bet valsts aizsardzības spējas ir jāattīsta. "Mums jau pašlaik pie robežas dažu simtu kilometru attālumā atrodas motorizēto kājnieku brigāde, trieciendesanta divīzija, specnaza brigāde, turpat blakus Ostrovā transporta un kaujas helikopteru bāze. Mums pie robežas visu laiku atrodas šis spēks. Kādi 15 000 vīru kaujai gatavās vienībās," brīdinājis bijušais kapteinis, "pēc grāmatas karojot, mēs zinām, ka pretiniekam, lai veiktu uzbrukumu, jānodrošina pārsvars vismaz attiecībā 3:1. (...) [Tātad mums pretī vajag] augstas gatavības vienības un līdzvērtīgi bruņotas. Mums ilgtermiņā vajadzīgas divas mobilo kājnieku brigādes. Uz to mums jāiet pašaizsardzības spēju nodrošināšanā. NATO reaģēšanas spēki ir labi, taču arī viņi paši netic, ka spētu ātri ierasties. Un otra lieta - ja viņi ierodas bez tehnikas, tie ir tikai vieglie kājnieki."
Bijušās militārpersonas skatījumā, no Ukrainas konflikta var mācīties visa sabiedrība. "To, ka varbūt ne katram jākaro ar ieroci rokās, taču visiem jāiesaistās karaspēka uzturēšanā. Ukrainas brīvprātīgie vāc naudu un pērk karavīriem ekipējumu, pārtiku, ūdeni, pat cigaretes. Var droši paredzēt, ka arī mūsu valsts krājumi būs nepietiekami X stundā. Tāpēc katram būs jāziedojas, katram būs jādalās."
"Otra lieta - kara sākumā Ukrainas regulārajā armijā bija 80 000 karavīru, bet jau pirmās dienas parādīja, ka kaujas spējīgs ir tikai katrs desmitais karavīrs. Vienkārši nebija ko sūtīt kaujā. Tad pieteicās brīvprātīgie - rezerves karavīri, un vismaz pirmajā brīdī bija ar ko karot. Kaujas spējīgas vienības ir jāuztur pietiekamā skaitā un līmenī, lūk, to mēs varam mācīties no ukraiņiem," turpinājis Vērdiņš.
"Un arī artilērijas nozīmi," piebildis bijušais kapteinis un norādījis, ka Ukrainā tiek izmantota 70., 80., 90.gadu artilērija. "Diezgan konvencionālā konfliktā karo artilērija. Mums savukārt netiešās uguns atbalsta vispār nav. Tikai daži lielgabali, kas domāti šaušanai tiešā tēmējumā. Bet mums vajadzīgas haubices, labi daudz! Reaktīvā artilērija. Pārnēsājamās sistēmas, uz vieglajiem auto montējamās," uzskata Vērdiņš.