Ar grozījumiem satversmē vēlas atrisināt jautājumu par sieviešu ordināciju un klosteru veidošanu
Pirmssinodes mācītāju konferencē šā gada nogalē diskutēs arī par vienu no karstākajiem luteriskās baznīcas jautājumiem - sieviešu ordināciju, kas iekļauts satversmes grozījumos. Apspriežamo priekšlikumu skaitā ir luterāņiem netipisks ierosinājums - par mūku kārtas un klosteru veidošanu. Pašlaik grūti paredzēt, vai šis priekšlikums tiks atbalstīts, bet varot apgalvot, ka sieviešu ordinācijai Latvijas luteriskās baznīcas sienās joprojām netiks dota zaļā gaisma.
LELB baznīcas tiesību nozares vadītāja Anitra Vanaga sarunā ar laikrakstu norāda, ka Latvijā pastāv maza māsu kopiena un šo realitāti nevajadzētu ignorēt, bet gan paredzēt iespēju tai iekļauties LELB sastāvā. "Klosteri paredzēti garīgās prakses paplašināšanai," viņa saka.
Līdz šim LELB satversmē nav formulēts, ka kopiena vai klosteris varētu piederēt baznīcai, kaut gan saskaņā ar Reliģisko organizāciju likumu tas ir iespējams: reliģiskās organizācijas var veidot garīgā personāla mācību iestādes, klosterus, misijas, diakonijas iestādes un tamlīdzīgas iestādes. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns skaidro, ka Latvijas luteriskajai identitātei klosteru veidošana ir netipiska.
"Tas ir jautājums par nišu, kādu reliģiska organizācija vēlas ieņemt reliģisko piedāvājumu spektrā. Acīmredzot, ja jau top tāds piedāvājums, tad par to ir interese," viņš pieļauj. Arī luterāņu mācītājs Modris Plāte atzīst, ka klosteri luterāņiem ir jauna lieta, bet viņam pret to nekas nav iebilstams. Tiesa, LELB būtu viena no retajām luterāņu baznīcām pasaulē, kam būtu klosteri un mūki.
Realitāte ir ne tikai atsevišķi luterāņu klosteri pasaulē, bet arī sieviešu ordinēšana. Taču LELB sieviešu ordināciju pārtrauca Jānis Vanags, kad 1993.gadā kļuva par arhibīskapu. Iespējams, ilgstoši paustās striktās nostājas dēļ arhibīskaps pat gribēdams atkāpties vairs nevar, lai kādi strāvojumi notiktu citās luterāņu baznīcās ārpus Latvijas. Viņš nekad nav slēpis, ka atbalsta konservatīvāko nostāju - nē sieviešu ordinācijai.
"Ar to Latvijas luterānisms atšķiras ne tikai no daudzu citu zemju luteriskajām baznīcām, ieskaitot latviešu luterisko baznīcu ārpus Latvijas, bet arī no tādām skaitliski mazajām Latvijas konfesijām kā metodisti," konstatē Tēraudkalns. Sievietes pašlaik ordinē ārpus Latvijas esošā latviešu luterāņu baznīca, kuru Rietumu trimdas latvieši nodibināja pēc Otrā pasaules kara.
Pagājušā gadsimta 90.gados LELB sinode pieņēma tikai tādus kā iekšējās kārtības noteikumus neordinēt sievietes, bet tagad ir izteikts nepārprotams priekšlikums šo normu nostiprināt arī satversmē, proti, ordināciju var lūgt ikviens vīriešu kārtas piederīgais, kurš ir atbilstoši LELB kārtībai Dieva aicināts un sagatavots mācītāja amatā. Pašreizējā satversmes redakcija ir neitrālāka: ordināciju var lūgt ikviens, kurš ir atbilstoši LELB kārtībai Dieva aicināts un sagatavots mācītāja amatam.
Tas ir solis vēl lielāka konservatīvisma virzienā, vērtē Aida Prēdele, mācītāja, kura nekalpo nevienā draudzē. Latvijas luterāņu sieviešu teoloģu apvienība iebilst pret tādiem satversmes grozījumiem. M. Plāte atbild tieši: "Sieviešu ordināciju esmu visus gadus aizstāvējis." Tomēr viņš nepiekrīt, ka baznīca apriori kļūtu tikai konservatīvāka. Daļēji konservatīva - jā. Diemžēl atsevišķos jautājumos LELB ieņem pat arhikonservatīvu pozīciju.
Uz sarakstu
