2021. gada Latvijas arheoloģiskais piemineklis – Aizkraukles pilskalns un senpilsēta

M. Kalniņš. Aizkraukles pilskalns un senpilsēta (2019)
M. Kalniņš. Aizkraukles pilskalns un senpilsēta (2019)

Latvijas Arheologu biedrība, atzīmējot 100. dzimšanas gadu vienam no latviešu izcilākajiem arheologiem – Vladislavam Urtānam – par 2021. gada arheoloģisko pieminekli ir izraudzījusies Aizkraukles pilskalnu un senpilsētu.

Aizkraukles pilskalns ar priekšpili (saukts arī par Augstajiem kalniem, Kraukļu kalniem vai Batarejām) ir viens no vizuāli iespaidīgākajiem Latvijas pilskalniem. Pilskalns ar priekšpili un pie tā esošā ap trim hektāriem plašā senpilsēta atrodas Daugavas labajā krastā ap puskilometru no Skrīveru Zemkopības institūta. Pilskalns izveidots stratēģiski izdevīgā vietā Daugavas stāvajā krastā, kur to no divām pusēm – austrumiem un rietumiem – norobežo divas upītes, kas Daugavas krastā izveidojušas dziļas gravas. Papildus dabiskajiem šķēršļiem pilskalna nogāžu augšdaļā izveidotas divas terases, bet pilskalna galveno plakuma daļu no priekšpils atdala liels rakts grāvis, kas kalpojis arī kā ceļš uz pilskalnu un priekšpili (Urtāns 1983: 35).

Aizkraukles pilskalns (Augstie kalni) ar senpilsētu ir valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis ar aizsardzības Nr. 127.

Fr.Kruze. Alte Gräber und Schlossberge bei dem Pastorate Ascheraden

Fr. Kruze. Alte Gräber und Schlossberge bei dem Pastorate Ascheraden

Pirmo pētnieku uzmanību Aizkraukles pilskalns piesaistījis jau 19. gadsimta vidū. Tā 1839. gadā to apmeklē un uzskicē Tērbatas Universitātes profesors Fridrihs Krūze. Viņš arī atzīmē, ka šeit esošie divi kalni tiek saukti par "Baterejām" (Kruze 1842: Atlas 60 tab.). Jāpiezīmē, ka šajā pašā gadā viņš veic arī pirmos zinātniskos arheoloģiskos izrakumus Latvijas teritorijā 1837. gadā atklātajos un ap vienu kilometru uz ziemeļrietumiem no pilskalna lokalizētajos Aizkraukles senkapos. Tāpat Aizkraukles pilskalnu 1840. gadā atzīmē profesors A.Huks, kas to nodēvē par "divām skanstīm" un norāda, ka šī vieta zināma ar daudziem senlietu atradumiem (Hueck 1840: 63). Pirmie arheoloģiskie izrakumi Aizkraukles pilskalnā notikuši jau 1889. gadā A.Buhholca vadībā, kad tika atrastas senlietas, kas datējamas gan ar vēlo dzelzs laikmetu, gan arī ar agro metālu periodu. Gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā pilskalna un priekšpils plakuma malas postītas, tajās ierīkojot tranšejas un nocietinājumus, kas gan vēlāk aizbērtas un aizmilzušas. 1924. gadā pilskalnu uzmērīja pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš. Viņš norādījis, ka šo vietu gan nesauc par pilskalnu, jo par pilskalnu dēvējot ordeņa pils vietu. Kā arī  viņš min, ka gar pilskalna plakumam visapkārt stiepjas mūra pamati, kas gan atšķiroties no bruņinieku pils sienām (Brastiņš 1930: 37). 1939. gadā senpilsētas teritorijā esošajā viduslaiku baznīcas vietā arheoloģiskos izrakumus vadīja Pēteris Stepiņš. Interesanta ir šajos izrakumos iegūtā Livonijas Ordeņa landmaršala Andreja Šternberga kapa plāksne ar ģerboni un uzrakstu "Andrejs Šteinbergs – landmaršals 1375. gadā krita karagājienā, gāžoties kokam. Lūdziet par viņu" (Stepiņš 1983). Neliela apjoma arheoloģisko izpēti senpilsētā un tās teritorijā ierīkotajā viduslaiku baznīcas kapsētā 1960. gadā veica Vladislavs Urtāns (Cimmermane un Urtāns 1961: 13), bet no 1971. līdz 1976. gadam V. Urtāna vadībā pilskalnā, senpilsētā un tās teritorijā esošajā viduslaiku baznīcas kapsētā, kā arī ap 400 metriem uz dienvidrietumiem lokalizētajos "Lejasžagaru" (Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis ar  Nr. 109) senkapos notika liela mēroga izrakumi. V. Urtāna vadībā pilskalnā tika izpētīti 1054 kvadrātmetri, priekšpilī 99 kvadrātmetri, bet senpilsētas teritorijā, tai skaitā arī viduslaiku kapsētā vairāk kā 200 kvadrātmetri (Urtāns 1972., 1973., 1974., 1975., 1976., 1977). Šajos izrakumos aktīvi piedalījās un pamata darba spēks bija Rīgas Pionieru pils (tagadējā Rīgas skolēnu pils) Arheoloģijas pulciņa dalībnieki, no kuriem daļa šobrīd ir arī Latvijas Arheologu biedrības biedri.

M. Apinis. Aizkraukles ekspedīcijas nometne (1971)

M. Apinis. Aizkraukles ekspedīcijas nometne (1971)

Izrakumos atklāts, ka tumšais mītņu slānis pilskalnā sasniedzis līdz pat 2,3 m biezumu (Urtāns 1973: 67). Paša pilskalna malas un nogāzes bijušas nostiprinātas ar mālu un akmeņiem. Turklāt šīs nocietinājums atjaunots vismaz 8 reizes (Urtāns 1973: 67), bet 13. gs. – 14. gs. pilskalnu apjozusi arī ar kaļķu javu samūrēta akmens siena (Urtāns 1983: 34-39), kas pētniekiem ļāvis secināt, ka tieši senā lībiešu pilskalna vietā ir atradusies pirmā Aizkraukles ordeņpils (Caune un Ose 2004: 47-48).  Kā pilskalnā, tā arī senpilsētā atklāts liels daudzums dažādu celtņu – gan dzīvojamās, gan saimniecības ēkas, tai skaitā rotkaļa darbnīca un kalve, kā arī gandrīz simts krāsnis un pavarda vietas, tai skaitā arī dzelzs ieguves krāsns un pat podnieka ceplis. V.Urtāna vadītajos izrakumos visā kompleksā kopumā atrastas vairāk kā 7000 senlietas un 25000 keramikas lauskas.  Tiesa viss plašais izrakumos iegūtais materiāls līdz šim publicēts vien fragmentāri.

M. Apinis. Aizkraukles pilskalna nocietinājumi (1971)

M. Apinis. Aizkraukles pilskalna nocietinājumi (1971)

Aizkraukles nosaukums vairākkārt minēts arī viduslaiku rakstītos vēstures avotos. Ar nosaukumu Asscrade, Ashrath, Ascrad Aizkraukles pilskalns minēts Indriķa Livonijas hronikā. Tā 1204. gadā Aizkraukles (Asscrade) līvi minēti kopā ar lietuviešiem un Lielvārdes lībiešiem, kad tie kopīgi uzbrukuši Rīgai (Indriķa Livonijas hronika 3 grāmata, 8 nodaļa: 1). Savukārt 1205. gada aprakstā par krustnešu karagājienu pie Daugavas, minēts, ka, krustnešiem virzoties augšup pa Daugavu, līvi no Aizkraukles (Ashrath) pils aizbēguši un krustneši šo pili nodedzinājuši (Indriķa Livonijas hronika 3 grāmata, 9 nodaļa: 9). Tā at Aizkraukle (Ascrad) minēta 1207. gada aprakstā par krustnešu karu ar lietuviešiem, kur krustnešu karaspēks pretinieku panācis, pārejot Daugavu pie Aizkraukles (Indriķa Livonijas hronika 3. grāmata, 11 nodaļa: 5).

M. Apinis. Skats uz Aizkraukli no baznīcas drupām (1971)

M. Apinis. Skats uz Aizkraukli no baznīcas drupām (1971)

Savukārt Atskaņu hronikā Aizkraukle (Aschrâte) (Atskaņu hronika: 640 rinda) minēta saistībā tieši ar mūra pils celtniecību Livonijas ordeņa mestra Venno valdīšanas laikā (1204-1209), kas kā jau minēts, iespējams, ir tikusi uzbūvēta tieši Aizkraukles pilskalnā.

Līdzšinējie pētījumi Aizkraukles senvietu kompleksā ir ļāvuši secināt, ka šeit apdzīvotība aizsākusies jau 1. g. t. pr. Kr., bet vēlajā dzelzs laikmetā un viduslaiku sākumā tas ir bijis viens no nozīmīgākajiem Daugavas lībiešu zemju centriem, kas, ņemot vērā tā atrašanās vietu un lielo importa priekšmetu atradumu skaitu izrakumos, ir bijusi nozīmīga Daugavas ūdens ceļa sastāvdaļa.

Informāciju sagatavojis LAB biedrs un LU Vēstures un filozofijas fakultātes zinātniskais asistents Mārcis Kalniņš

Izmantotie materiāli:

1) Atskaņu hronika: https://www.historia.lv/biblioteka/atskanu-hronika;
2) Brastiņš, E., 1930. "Augstie kalni" Aizkrauklē. Latvijas pilskalni. 4. sējums Vidzeme. Rīga: Pieminekļu Valdes izdevums. 36.-37. lpp.;
3) Caune, A., Ose, I., 2004. Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 47.-48. lpp.;
4) Cimmermane, I., Urtāns, V., 1961. Latvijas PSR vēstures muzeja izrakumi 1960. gadā.  Referātu tēzes zinātniskai sesijai par 1960. g. arheoloģiskajām un etnogrāfiskajām ekspedīcijām. Rīga: Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vēstures institūts, 12.-13. lpp.;
5) Hueck, A., 1840. Notizen über einige Burgwalle der Ureinwohner Liv - und Ehstlands. Verhandlungen der Estnischen Gesellschaft in Dorpat, Bd.1., H.1., s. 63;
6) Kruze, Fr., 1824. Necrolivonica oder Alterthümer Liv-, Esth- und Curlands bis zur Einführung der Christlichen Religion in den Kaiserlich Russischen Ostsee-Gouvernements. Dorpat Pieejams: https://dspace.ut.ee/handle/10062/45897;
7) Livonijas Indriķa hronika: https://www.historia.lv/biblioteka/indrika-hronika.